fbpx

Vai vēlētājs un politiķis ir viens un tas pats?

#Diasporas debates – soli tuvāk politikas spogulim

28.augustā notika biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” rīkotās priekšvēlēšanu debates par  diasporas un remigrācijas jautājumiem. Debatēs piedalījās 11 populārāko partiju līderi.[1]

Negatīvās demogrāfiskās situācijas iespaidā diasporas un remigrācijas jautājumi ieguvuši arvien vairāk sabiedrības un valdības uzmanības, jo plašais emigrācijas vilnis ir atstājis negatīvas sekas daudzos valstiskajos procesos. Bažas par darba roku trūkumu un sabiedrības novecošanos šobrīd izskan ne tikai garos starptautisku organizāciju pētījumos, bet arī vietējos radio un TV kanālos. Debates diasporai tika rīkotas arī sakarā ar pašas biedrības saikni ar šo valstspiederīgo sabiedrības daļu. Biedrība sastāv no remigrantiem, kas vēl nesenā pagātnē paši bijuši diaspora, tādēļ biedrības mērķis bija veicināt komunikāciju starp ārpus Latvijas dzīvojošajiem valstspiederīgajiem un politisko partiju pārstāvjiem, nodrošinot kodolīgu un vienuviet pieejamu informāciju par politisko partiju piedāvājumiem diasporai īpaši svarīgās tēmās.

Atbildot uz galvenajiem jautājumiem – ‘Kā nodrošināt saiti ar diasporu?’ un ‘Kā atgriezt remigrantus darba tirgū?’ – partiju pārstāvjiem bija daudz dažādu risinājumu, bet protams, pati sāls, nebija tikai tajā, kas tika pateikts, bet arī cik iedziļinājušies šajos jautājumos ir paši politiķi, cik labi viņi izprot reālās diasporas un remigrantu vajadzības, un cik realizējami ir viņu solījumi.

Man šīs debates bija ne tikai solis tuvāk izpratnei par politiķu ierosinājumiem un iniciatīvām diasporas un remigrācijas jomās, bet arī pamudinājums nolikt malā savus iepriekšējos aizspriedumus vai personīgos favorītus un atvērti ieklausīties partiju risinājumos un to argumentācijā. Esot tālāk no Latvijas politiskajiem procesiem vairākus gadus nācās secināt, cik maz no patiesās situācijas izpratu un cik lielu skepsi ap šo jomu biju sev radījusi. Sākot padziļinātāku izpēti un satiekot ar vien vairāk politisko partiju pārstāvjus, nācās sevi konfrontēt un pieņemt, ka mums kā tautai brīžiem vien ir ieskats tikai aisberga redzamajā galā un brīžiem pārsteidzoši cenšamies lemt un tiesāt vienu vai otru politisko partiju vai to kandidātus. No vienas puses sapratu, ka neapskaužu cilvēkus, kas izvēlas šo izaicinošo ceļu, no otras puses secināju, ka man vēl daudz kas jāizprot, lai spētu ne tikai kritizēt lietas, kas mani neapmierina, bet arī saredzēt to risinājumus. Katrā ziņā varu cerēt tikai uz to labāko no tiem cilvēkiem, kas šo darbu uzņēmušies šobrīd.

Arī mums kā debašu rīkotājiem pasākuma organizēšanas process ir bijusi lieliska iespēja iedziļināties sociālekonomiskos un politiskos procesos, kas arī palīdzējis nostiprināt biedrības nostāju šādu izaicinājumu priekšā, saglabājot savu atvērtību un neitralitāti.

 Informācijas avoti, racionalitāte, uzticība

Aicinu Tevi uz brīdi apskatīties uz politiku kā praksi, pieņemot, ka tā nav zinātne, ka tajā nav viennozīmīgu pareizu vai nepareizu risinājumu. Politika nepastāv pati par sevi, bet ir sociāli konstruēts process dažādu sabiedrības interešu attīstībai, virzībai un mērķu sasniegšanai. Ideālā kārtā, tautas kopīgo interešu virzībai.

Kāpēc šis process tik bieži tiek vērtēts un apspriests, tiesāts un salīdzināts? Šos jautājumus ir svarīgi attiecināt ne tikai uz atsevišķiem politiķiem, bet uz mums visiem, izprotot saknes mūsu domāšanā, mentalitātē un vispārējā pasaules redzējumā. Atskatoties uz to, cik tālu un ātri procesi mūsu sabiedrībā ir attīstījušies un mainījušies pēdējos 30 gados, nevar sagaidīt, ka mūsu mentalitāte un domāšana sekos tam līdzi tik pat ātri. Neiekrist ātru atbilžu un risinājumu meklēšanā un sniegšanā, bet ļaut procesiem virzīties soli pa solim, kā arī necensties sasniegt uzticību vai pāragri uzticēties, jo patiesu uzticību var izveidot tikai ilgākā laika gaitā, viennozīmīgi, ilgākā par četriem gadiem.

Neuzliekot dubultslogu sev, varēsim labāk arī ieraudzīt cilvēcību citos, atzīstot savas kļūdas, iedrošināsim citus tās neslēpt, ticot labākajam apkārtējos cilvēkos, ļausim viņiem to pierādīt nevis uzreiz noliegt. Necensties nodalīt politiķus no tautas, bet pieņemt viņus kā tādus pašus cilvēkus kā sevi. Tāpat neizvērtēt tautu virsrakstu lasītājos vai apsūdzēt nezināšanā, ne visiem būs laiks izzināt šo procesu un ne visi ‘deg’ par politiku. Uzticība prasa laiku un abām pusēm – politiķiem un sabiedrībai -ir nepieciešams spert soļus pretī viens otram, neizmantot šo uzticību tuvredzībā un vienlīdz dot laiku patiesai izaugsmei un saviem līdzcilvēkiem.

Un, protams, jautājums šeit arī par to, kādas ir manas kā autora tiesības pieņemt šādus vērtējumus: kāda ir mana pieredze, izglītība, kas ir mani mērķi un personīgās motivācijas? Tā, iespējams, arī ir atbilde uz nostāju šajā rakstā, kāpēc necenšos ievirzīt lasītāju vienā vai otrā galā, bet paskatīties uz politikas procesu caur abām perspektīvām. Lai vai kuras partijas atbalstītājs es būtu un lai cik stipri justu piederību biedrībai, dienas beigās esmu tikai cilvēks ar visām savām zināšanām un nezināšanām, spējām un nepilnībām, pieredzi un naivumu.

Ar šo vēlos pateikt, ka racionāli nav iespējams sasniegt pilnīgu neitralitāti vai neiespaidoties, jo mēs katrs nesam sev līdzi bagāžu ar pamatpieņēmumiem, kas ir tikai dabiski un ļauj mums vienu un to pašu informāciju interpretēt miljons nokrāsās. Galvenais neskaidrības ziņā ir censties rast vairāk informācijas, censties izmantot pēc iespējas dažādākus avotus, pieņemt savas un citu motivācijas, kā arī savu neracionalitāti (‘Cognitive biases[2]). Vienas patiesības nav, mēs paši to kopā veidojam un radām.

Par ko tad balsot?

 Jāatzīmē, ka mēs esam tikai cilvēki, un nedrīkst arī aizmirst, ka aiz katras organizācijas, institūcijas, valsts, stāv tikai cilvēki. Tieši tāpat aiz biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā”. Mēs atbalstām, mēs interesējamies, mēs cenšamies būt piederīgi, kā arī atrast un savienot piederīgos mums. Mēs necenšamies salīdzināt, nomelnot vai populēt, mēs cenšamies palīdzēt tiem, kuriem jūtam esam vistuvāk, lai palīdzētu.

Par ko balsot? Arī to nevaram katram atbildēt, jo tas ir kā nostādīt pozīciju, kādām vērtībām ticēt. Mūsu dažādībā ir spēks, bet tikai kopā mēs varam attīstīties. Ir tiešām būtiski, ka katrs cilvēks atrod sev vismaz mirkli aizdomāties par to. Reizēm ir labi iet pēc padoma pie tiem, kam uzticamies visvairāk, bet vēl jo svarīgāk ir tiešām ieklausīties savās vērtībās.

Nebalsojot mēs ne tikai neuzņemamies atbildību par savu valsti, bet arī par sevi. Reizēm ir vieglāk atsvešināties un brīžiem zūd vēlme pieņemt, ka šī sabiedrība, šie cilvēki mums blakus ir tie paši, kas šo valsti veido, un tie esam arī mēs. Jā, brīžiem arī var kļūdīties, un ir tikai cilvēcīgi mācīties no kļūdām, bet nepiedalīties vispār, lai nekļūdītos, ir kā neticēt nekam. Vēsture pierāda, ka ticība un spēks cīnīties mūsos ir iekšā, tikai dzīve brīžiem apgrūtina turēties pie mūsu patiesajiem mērķiem. Pat ja nezinām, kam ticēt un kam uzticēties šodien, pats nozīmīgākais, ko spējam darīt, ir rādīt piemēru sev, saviem draugiem, radiem, ģimenēm un bērniem pat brīžos, kad ir grūti, jo izvēlēties nozīmē paiet soli uz priekšu, lai vai kurā virzienā, nevis stāvēt uz vietas. Balsojam!

Šis raksts tika izveidots no biedra ‘Ar pasaules pieredzi Latvijā’ personīgā skatupunkta un interpretācijas, kas ne visos viedokļos pārstāv biedrības kopējos uzskatus.

[1] https://arpasaulespieredzi.lv/par-ko-balsot-diasporai

[2] https://en.wikipedia.org/wiki/Cognitive_bias

 

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *