fbpx

Jāņi ārzemēs. #justLatvianthings #thestruggleisreal

Dāmām vainagi nopīti, bildes sataisītas, facebookā un instragrammā sāk nākt pirmie komentāri. Mēs, nelielais bariņš svinētāju, visi sarosāmies iet līdzi un vērot, kā kurai sanāks uzmest vainagu kokā. Vienīgā problēma – kur atrast pašu koku?

Lieta tāda, ka mēs esam Maskavā, netālu no Arbata, un neviens pietiekami liels koks ar zemiem zariem, kas būtu gan tuvumā, gan vienlaikus nomaļāk no vietām, kur staigā daudz cilvēku (lai vēl nesanāk uzrādīt dokumentus vīriem formās), nenāk prātā. Bet vainagi jāmet ir. Mūsu līgotāju vidū ir kolēģes no Turcijas un Rumānijas, un mēs viņām esam apsolījuši, ka mūsu senču spēks palīdzēs viņām tikt pie vīra, ja roka izrādīsies gana veikla.

Tas bija pirms trim gadiem, kad pēdējoreiz svinēju Jāņus ārzemēs. Maskava, Lagosa, Brisele – katrā no vietām, kurās ir Jāņos sanācis aizkavēties tā vietā, lai dotos tipiskajā svētceļojumā uz laukiem, ir pa kādam līdzīgam stāstam un radošam risinājumam.

Maskavas ērtajā dzīvoklī uz lamināta ugunskuru neiekursi, un arī šašliks uz gāzes plīts neapdeg tikpat gardi kā tas, ko cepis kāds plīvojošs jāņubērns ap trijiem no rīta. Krievija arī īsti nav alus zeme – vietējā Perekrjostokā degvīna un alus plaukti pēc izmēra samainījušies vietām, ja salīdzina ar Rimīti. Un dzeru to vispār no krūzītes, kas veidota kā naftas urbis – sieva ar draugiem, gaidot mani mājās no darba tikšanās, korporatīvajai dāvanai ar tipeksu uzkrāsojusi lielu uzrakstu ЯНИС. No tādas dāvanas arī Baltika garšo labāk. Viss dzīvoklis smaržo pēc rozēm. Pilsētā pļavu var atrast ziedu veikalā, un tur jau laicīgi ir paviesojusies sieva. Rozēm pinu vainadziņu!

Lagosā, savukārt, ar to vainagu mešanu kokā ir pavisam grūti, jo visapārt vienas palmas. Alus brūvēts pavisam švaki – lai arī nigērieši ciena Heineken kā ārzemju marku, viņam tur ir īpatnēja piegarša, kas, visticamāk, nāk no rīsiem un sorgo iesalā. Siers viss ievests no Holandes un maksā vairāk par visekoloģiskāko darinājumu ar pašaudzētām ķimenēm Kalnciema ielas tirdziņā. Sēžam uz terases pie Lagosas lagūnas, vērojam ūdeni, un es stāstu kolēģiem no ASV un Ēģiptes par to, kā ir, kad naktī nekad īsti nepaliek tumšs, un ka tad ir īstais paparžu ziedēšanas laiks. Divdomību viņi uzreiz neuzķer, jo nezina, ka papardes nezied. Skaidroju arī to.

Šodien gan viss ir kārtībā. Sēžu Saulkrastu dārzā pie dīķa, klabinu taustiņus un gaidu, kad brauksim uz Cēsu pusi līgot. Dziesmu klade līdzi, gardais Saules eils iepirkts, koferī arī paķērusies karstās līmes pistole. Padoms: no ozollapām sanāk forši tauriņi smalkākai svinēšanai. Šogad ceru uztaisīt arī īsta Jāņa kaklasaiti. Un izskatās arī, ka nelīs kā pa Jāņiem. Pārcilāju bildes un atmiņas par visu līgošanu tālumā, un man ir gan prieks par piedzīvoto, gan arī prieks, ka varu to visu atstāt aiz muguras. Jo šobrīd sajūta ir tāda pareiza – kā Jāņos.

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *